Kristaps Bunkus: Trauksmes celšana būs efektīva tikai tad, ja iesaistītās iestādes aktīvi rīkosies

Latvijā jau vairākus gadus tiek veidota sistēma, kas ikvienam ļauj sabiedrības interesēs droši celt trauksmi par dažādiem tiesību un ētikas normu pārkāpumiem, tostarp korupciju, krāpšanu, amatpersonu nolaidību vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Lai gan Trauksmes celšanas likums ir spēkā jau gandrīz trīs gadus, tomēr ar to ieviestais mehānisms joprojām strādā lēnu vai arī atsevišķos gadījumos nestrādā vispār.

Iespējams, to var nodēvēt par Latvijas īpatnību, taču trauksmes celšana nav vienīgā joma, kurā ir labi izstrādāta normatīvā bāze un vienlaikus vērojama vāja tās piemērošana ikdienā. Valsts institūcijas ir inertas, trauksmes celšanas normas to ikdienā iedzīvojas lēni. Jo tās nozīmē, ka cilvēkiem ir jāmaina domāšana un attieksme pret iepriekš it kā ierastām lietām. Mūsu pieredze liek domāt, ka dažkārt inertās rīcības motīvs ir apzināta ļaunprātība, taču visbiežāk – kompetenču vai ieinteresētības trūkums. Nu, kā tu nostāsies pret ietekmīgu amatpersonu, pat skaidri saprotot, ka ne visa tās rīcība ir godprātīga?

Lūk, spilgts piemērs. 2021.gada nogalē Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra cēlusi apsūdzību par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nelikumīgām darbībām ar valsts noslēpuma objektu pret bijušo Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja priekšnieku Andreju Sozinovu. Policijā A. Sozinovs nostrādājis aptuveni 29 gadus, tostarp dažādos augstos amatos.

Jau 2016. gadā zvērināts advokāts Mārtiņš Bunkus cēla trauksmi, brīdinot tiesībsargājošās institūcijas par aizdomīgām sakritībām toreizējā Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka A. Sozinova karjerā. M. Bunkus ziņoja gan Finanšu un ekonomisko noziegumu prokuratūrai, gan KNAB, gan ENAP, gan Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļai par A. Sozinova saistību ar Latvijas Pasta bankas (šobrīd “LPB Bank”) īpašnieku un labi zināmo deviņdesmito gadu darboni Mihailu Uļmanu un šo abu personu sadarbības iespējamo raksturu.

Proti, laikā, kad A. Sozinovs ieņēma Rīgas reģiona Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka krēslu, viņš iemanījās to apvienot ar darbu M. Uļmana kontrolētajā Latvijas Pasta bankā (“LPB Bank”), sākotnēji oficiāli, vēlāk, iespējams, arī neoficiāli. Vienlaikus šai amatpersonai bija gana lielas iespējas ietekmēt smagu noziegumu izmeklēšanas virzību. Tas raisīja aizdomas, ka A. Sozinovs, ilgstoši ieņemot Kriminālpolicijas priekšnieka amatu, veica darbības atsevišķu uzņēmēju interesēs. Pastāvēja aizdomas, ka starp tām bija arī tādas, kas vērstas uz kriminālprocesu safabricēšanu pret attiecīgajiem uzņēmējiem neērtām personām.

Tomēr pirms vairāk nekā pieciem gadiem bija vērojama apbrīnojama iecietība pret M. Bunkus iesniegumos norādītajiem faktiem, kas signalizēja par A. Sozinova iespējamo iesaisti krimināli sodāmās darbībās. Tiesībsargājošās institūcijas aprobežojās vien ar ietekmīgās augsta ranga policijas amatpersonas uzaicināšanu uz interviju, kurā A. Sozinovs pašsaprotami visu noliedza. Tobrīd ar to pietika, lai neviens nekādas izmeklēšanas darbības neuzsāktu. Kopumā tās bija formālas darbības, kurām nebija mērķa izvērtēt lietu pēc būtības. Nemaz nerunājot par to, ka šiem iesniegumiem varētu sekot reāla rīcība sabiedrības un arī pašu tiesībsargājošo iestāžu interesēs.

Vajadzēja nomainīties policijas vadībai un paiet vairākiem gadiem, lai tiesībsargājošās institūcijas uzsāktu izmeklēt aizdomas par A. Sozinova, iespējamu, iesaisti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā lielos apmēros un izvairīšanos valsts amatpersonas deklarācijā norādīt ziņas par mantu vai citiem ienākumiem lielos apmēros. Un tikai 2021. gada 24. maijā Valsts drošības dienests sāka kriminālprocesu un sadarbībā ar policiju veica plašas operatīvās darbības, kuru rezultātā A. Sozinovs uz divām dienām tika aizturēts. Īsi pēc tam A. Sozinovs dienestu Valsts policijā atstāja, kā oficiālo iemeslu minot noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli.

Notikumu attīstība šajā gadījumā ļauj izdarīt vairākus svarīgus secinājumus.

Pirmkārt, ir acīmredzami, ka reaģējot savlaicīgi, tiesībsargājošajās institūcijas būtu varējušas atbrīvoties no būtiska sloga, ko, iespējams, radīja mākslīgi un safabricēti procesi, jo tas, kurš, visticamāk, rīkojās negodprātīgi, jau būtu izolēts. Aizdomas par A. Sozinova iespējamo iesaisti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā lielos apmēros un iesaisti citās, iespējams, krimināli sodāmās darbībās varēja tikt apstiprinātas jau pirms vairākiem gadiem. Mūsuprāt, pērn veiktās “tīrīšanas” Valsts policijas iekšienē ir pirmais solis, kas parāda, ka sistēma sāk strādāt visas sabiedrības, nevis atsevišķu negodīgu uzņēmēju interesēs.

Otrkārt, lai šādi amatnoziegumi vai pārkāpumi tiktu atklāti savlaicīgi, pirms tie nodara būtisku kaitējumu sabiedrībai, ir jāpievērš pastiprināta uzmanība tiesībsargājošo institūciju reālajai reakcijai uz trauksmes cēlēju ziņojumiem. Ar labi izstrādātu un regulāri pilnveidotu trauksmes celšanas normatīvo bāzi nepietiks, ja ziņojumiem vienmēr nesekos ātra un profesionāla atbildīgo iestāžu darbība un ja tajās strādājošie neizpratīs trauksmes cēlēju ziņojumu nopietnību.